BRC Jaunumi

Kas jāzina, lai autovadītājs un gājējs tumsā laikus pamanītu viens otru
Kas jāzina, lai autovadītājs un gājējs tumsā laikus pamanītu viens otru
Tumšajā gadalaikā, kad saule aust vēlāk un vakaros ātri iestājas tumsa, autovadītājiem ir īpaši grūti pamanīt gājējus pat tad, ja tiem pie apģērba ir atstarojoši elementi un satiksmes noteikumi tiek ievēroti. Beidzamajā laikā Latvijā notikuši vairāki negadījumi ar traģiskām sekām, kuros iesaistīti gājēji.
Redzamība naktī ir sarežģīts fenomens vairāku iemeslu dēļ – par tiem sīkāk pastāstīsim šajā rakstā, aicinot ņemt vērā galvenās likumsakarības, lai novērstu nelaimes gadījumus.
Riska faktori – tumsa, nogurums, mobilais tālrunis
Autovadītājs var izvairīties no negadījuma tikai tad, ja viņš gājēju redz salīdzinoši tālu priekšā. Vadītājam ir jāatpazīst gājējs, jāizprot iespējamā sadursme un tad jāreaģē, nospiežot bremzes.
Vienmēr jāatceras, ka vidējais uztveres un reakcijas laiks pieaug sliktas redzamības apstākļos. Tas kļūst ilgāks arī tad, ja ceļš ir slapjš, transportlīdzeklis – smagāks, reljefs – lēzenāks vai vadītāja reakciju apgrūtina vecums, nogurums, alkohols vai kāds uzmanību novērsošs faktors. Padomājiet par mobilā tālruņa lietošanu pie stūras!
Kā darbojas perifērā redze
Autovadītājs parasti skatās tieši uz priekšu. Gājējs jāredz perifērajā jeb sānu redzes laukā, jo starp vadītāja skatiena virzienu un gājēja atrašanās vietu ir leņķis. Gājēju ir grūti pamanīt, jo cilvēki daudz sliktāk redz objektus ārpus tiešās redzamības līnijas. Acs perifērais asums ir zemāks, un redzes uzmanība parasti koncentrējas uz to, ko cilvēks fiksē tieši priekšā. Gluži dabiski, ka uzmanība sliktos redzamības apstākļos vai intensīvā satiksmē vairāk koncentrējas uz priekšu.
Ja redzamības leņķa un kustības trajektorijas dēļ gājējs nepamet autovadītāja perifēro redzes lauku, viņš var palikt nepamanīts. Ja gājēja kustības ātrums pieaug (piemēram, cilvēks sāk skriet uz pārejas) vai autovadītājs samazina ātrumu, leņķis samazinās, un tad gājējs virzās uz redzamības centru. Tādējādi autovadītājs pēkšņi ieraudzīs gājēju, kas pēkšņi parādīsies it kā no nekurienes.
Kā liecina pētījumi, autovadītāji parasti apzināti ar skatienu meklē gājējus apdzīvotās vietās. Viņi negaida, ka redzēs gājējus uz lauku ceļiem vai citās vietās, kur, spriežot pēc pieredzes, gājēji, visticamāk, neparādīsies.
Citā bieži sastopamā scenārijā autovadītājs tuvojas, bet gājējs paliek nekustīgs uz ietves. Samazinoties attālumam starp abiem gājējiem, leņķis palielinās. Gājējs pārvietojas tālāk perifēriskajā redzeslokā un kļūst arvien grūtāk pamanāms. Kad gājējs sāk iet vai skriet, situācija kļūst par “vidējo statistisko gadījumu”.
Šis scenārijs atklāj interesantu paradoksu: vislabākā iespēja autovadītājam pamanīt gājēju bieži vien rodas tad, kad automašīna vēl ir tālu. Automašīnai tuvojoties, gājējs aizvien vairāk attālinās no vadītāja perifēriskā redzeslauka. Lielākos attālumos gājējs ir tuvāk vadītāja redzeslaukam un ir labāk pamanāms.
Kā redzamību ietekmē “nakts tuvredzība”
Ja aprēķina pēc nobraukto kilometru skaita, bojāgājušo gājēju skaits naktī ir ievērojami lielāks. Daļa no iemesliem ir lielāka iespēja, ka autovadītājs ir lietojis alkoholu un/vai noguris, bet izšķirošais faktors ir sliktāka redzamība, ko izraisa samazināts apkārtējais apgaismojums.
Cilvēkiem ir kontrasta jutība vājā apgaismojumā. Turklāt acīm ir “nakts tuvredzība”, kas izraisa pārāk tuvu fokusēšanos un attālu objektu izplūšanu.
Acīmredzamais risinājums – palielināt autoceļu apgaismojumu – ir nepraktisks lielo enerģijas izmaksu dēļ. Turklāt rastos arī liels sašutums pret radīto “gaismas piesārņojumu”. Autovadītāji parasti paļaujas uz lukturu apgaismojumu, lai pamanītu gājējus.
Tomēr parastās tuvās gaismas gājējus padara redzamus tikai salīdzinoši nelielā attālumā. Galvenais jēdziens ir “drošs redzamības attālums”, kas attiecas uz attālumu, kādā autovadītājs var saskatīt gājēju uz ceļa. Lielākā daļa autovadītāju ir iemācīti braukt pietiekami lēni, lai varētu apstāties pie gājēja, kas atrodas viņu garantētās skaidrās distances robežās.
Turklāt daudzi cilvēki naktī pietiekami nesamazina ātrumu, jo neapzinās, cik slikta ir kļuvusi viņu redze. Cilvēkiem ir divi skaidri atšķirīgi redzes veidi – fokālā un apkārtējā redze. Tie atšķiras pēc redzes uzdevumiem, kurus tie veic, redzes lauka daļām, kuras tie aplūko, un redzes ceļiem smadzenēs. Aptuveni runājot, fokālā redze mums norāda – “kas ir tur”, bet apkārtējā redze mums skaidro – “kur mēs atrodamies”.
Fokālā redze tiek izmantota objektu, piemēram, gājēju, noteikšanai un atpazīšanai. Tā ir centrēta gar redzes līniju, tāpēc, kad vēlamies atpazīt kādu objektu, mēs pagriežam acis, lai skatītos tieši uz to. Fokālā redze strauji samazinās vājā apgaismojumā.
Apkārtējā redze tiek izmantota, lai noteiktu atrašanās vietu telpā, orientētos vidē un veiktu tādus uzdevumus kā automašīnas vadīšana. Tā darbojas redzes perifērijā, un tai ir nepieciešams noteikt tikai aptuvenas lielas formas. Visbūtiskākais ir tas, ka, samazinoties gaismas intensitātei, apkārtējās vides redze būtiski nepasliktinās.
Daudzos pētījumos ir mēģināts noteikt precīzu attālumu, kādā parastie lukturi ļauj pamanīt gājēju. Nav vienotas aplēses, jo šis attālums ir atkarīgs no daudziem faktoriem, tostarp gājēju apģērba un atrašanās vietas, kā arī vadītāja vecuma un gatavībai pamanīt cilvēkus uz brauktuves.
Atstarotāji palīdz, bet gājējus padara pārdrošus
Tumša apģērba nomaiņa uz gaišāku, piemēram, baltas vai atstarojošas vestes uzvilkšana virs virsdrēbēm un atstarotāju lietošana ievērojami, līdz pat desmit reizēm, uzlabo pamanāmību - nodrošina, ka vadītāja acis uztver lielāku atstarotas gaismas daudzumu.
No otras puses, atstarojošais materiāls var arī izraisīt gājējos pārlieku lielu pašpārliecinātību. Pat bez atstarojošiem elementiem gājēji ievērojami pārvērtē savu redzamību naktī, maldīgi iedomājoties, ka viņiem jābūt tikpat labi redzamiem autovadītājam, kā viņi redz transportlīdzekli. Tomēr pētījumi liecina, ka gājēji parasti divkārt pārvērtē savu redzamības attālumu.
Visbeidzot, pat mērenas alkohola devas pasliktina uztveri, uzmanību un motoriku. Statistika atspoguļo šo ietekmi, parādot, ka alkohola lietošana ievērojami palielina gan iespēju, ka gājējs būs iesaistīts ceļu satiksmes negadījumā, gan tā rezultātā gūto traumu smagumu.
Gājēju neredzamības iemesli ir sarežģīti, bet lielākā daļa no tiem ir saistīti ar cilvēka normālu redzes un uzmanības darbību. Lai autovadītājs varētu novērst sadursmi, gājējam jābūt redzamam tālu priekšā – naktī gājējs, visticamāk, parādās perifērajā redzes laukā, problēmas saasina apkārtējās vides apgaismojuma trūkums, ierobežota lukturu jauda, kā arī nakts tuvredzība. Visbeidzot, gājēji paši ievērojami veicina savu neredzamību, lieki riskējot, jo ir pārlieku pārliecināti par savu pamanāmību, kā arī lietojot apziņu ietekmējošas vielas.